| LAT |
| VIĻAKA | / Pilsēta |
| ||||||||||||||||||||||||
|
VIĻAKA Abrenes iela 26, Viļaka, Viļakas novads, LV 4583 Latvija  +371 64507226 +371 64507208 vilaka@balvi.gov.lv |
__ Vēsture ______
Viļaka ir viena no vissenākajām lielās latgaļu cilts apdzīvotām vietām, viens no Livonijas svarīgākajiem nocietinātajiem robežpunktiem Rīgas arhibīskapijā-Marienhauzenas pils ar apmetni no 1293. gada, viens no četriem stārastijas centriem Latgalē Polijas valdīšanas laikā, lielās Marienhauzenas muižas centrs ar 1829. gadā iegūtajām miesta tiesībām pēc Latgales pievienošanas Krievijai, lielākā Latvijas pagasta centrs pirmskara neatkarīgajā Latvijā, pilsēta-Viļakas apriņķa, pēc tam Abrenes rajona centrs padomju varas laikā no 1945.-1960. gadam, pēc tam un šodien-mazpilsēta ar bagātu vēsturi un nākotnes cerībām, paredzēta kā Viļakas novada centrs.
Viļaka atrodas Latvijas austrumu daļā, 250 km attālumā no Rīgas, 8 km no Krievijas Federācijas robežas. Senās hronikās saukta Willack, Wleh.
Viļakas novads ir bijis apdzīvots jau ļoti senos laikos: agrajā dzelzs laikmetā - Baltijas somi, vēlajā (800.-1200.g.) jau latgaļi, kuri pēc zinātnieku domām, ienākuši no dienvidiem un, atvirzot Baltijas somus uz ziemeļiem, ieguvuši sev jaunas zemes, pamazām integrējot palikušos vietējos Baltijas somu iedzīvotājus.
Laikā no 10.-12. gs. Viļakas novads jau ietilpa latgaļu Atzeles zemē- tās Purnavas novadā.
Pēc vācu bruņinieku iebrukuma 13.gs. sākumā iekarotāju rokās nonāca arī Atzeles zeme. Viļaka ietilpa Rīgas arhibīskapa valstiņā, Livonijas robežu aizsardzībā tai bija īpaša nozīme, kā vistālāk uz austrumiem izvirzītajam robežpunktam. Tāpēc 1293. gadā uz Viļakas ezera salas tika uzcelts nocietināts klosteris, kuru 16.gs. sākumā pārbūvēja par stipri nocietinātu mūra pili ar nosaukumu Marienhaus.
Livonijas kara laikā krievu karaspēks pili ieņēma un daļēji nopostīja 1577. gadā, bet pēc kara rezultātiem Marienhauzena kopā ar visu Latgali nonāca Polijas rokās. Poļi pili atjaunoja un stipri nocietināja. Marienhauzena 1582. gadā kļuva par liela novada-stārastijas centru, tās zemes bija Polijas karaļa īpašums, ko pārvaldīja iecelti stārasti. Arī pēc Ziemeļu kara rezultātiem Marienhauzena vēl palika Polijas valdījumā un tikai Polijas pirmās dalīšanas laikā 1772. gadā Latgali un arī Marienhauzenu (Viļaku) pievienoja Krievijai. Milzīgo Marienhauzenas muižu Katrīna II uzdāvināja ģenerālim Ivanam Jelaginam, muižas īpašnieki vairākkārt mainījās, kamēr 1824.gadā Marienhauzena tika pārdota un kļuva par grāfu de Lippe-Lipsku dzimtas īpašumu līdz pat 1918. gadam.
Pēc dzimtbūšanas atcelšanas 1861.gadā izveidojās arī Marienhauzenas (Viļakas) pagasts. 1863.gadā muiža kļuva par vienu no poļu sacelšanās sagatavošanas centriem Latgalē, par ko muižas īpašniece tika arī sodīta.
No 1871. līdz 1874. gadam par rakstvedi Viļakas pagastā strādāja tautas dziesminieks un zemnieku aizstāvis Pīters Miglinīks.
1891.gadā Viļakā iesvētīja par muižnieču līdzekļiem celtu staltu gotiskā stila katoļu baznīcu (trešo pēc skaita Viļakā).
Pēc latgaļu drukas aizlieguma atcelšanas 1904.gadā nacionālā atmoda sākās arī Latgalē. Viļaka var lepoties ar grāmatu pārrakstītāju un izplatītāju vēl drukas aizlieguma gados Vincentu Leiku, ar novadniekiem-pirmās atmodas darbiniekiem Amāliju Bžezinsku un Franci Loginu.
1905. gada tautas revolūcijas sākums Viļakas novadā bija maz manāms, zemnieki sarosījās tikai rudenī, kad izplatījās baumas, ka sāks dalīt muižas zemi, bet decembrī Viļakā ieradās soda ekspedīcija un dzīve pamazām atgriezās vecajās sliedēs, kamēr visu izmainīja Pirmais pasaules karš. Vidzeme un Latgale kļuva par krievu armijas tiešo aizmuguri, Viļakā saplūda daudz bēgļu, kuru bērniem ierīkoja patversmi-skolu. Tā pastāvēja no 1916. līdz 1918. gadam, kad februārī arī Viļakā ienāca vācu karaspēks, bet pēc revolūcijas Vācijā jau novembra vidū atkāpās uz rietumiem un tūlīt pēc tam apkārtnes zemnieku revolucionāru grupa nodedzināja muižas skaisto pili. Novembra beigās Viļakā ienāca sarkanarmijas daļas un padomju vara šeit pastāvēja līdz pat 1920.gada janvāra sākumam, kad Latvijas armijas daļas un Latgales partizānu pulks 9.janvārī atbrīvoja arī Viļaku.
Latvijas brīvvalsts laikā Viļaka bija Latvijas lielākā pagasta centrs ar 1582 iedzīvotājiem (1935. gada dati), no 1925.gada ietilpa jaunizveidotajā Jaunlatgales (no 1938.gada Abrenes) apriņķī, šeit atradās 2 pamatskolas, Valsts ģimnāzija, slimnīca un ambulance, 2 aptiekas, virsmežniecība, 7. Siguldas kājnieku pulka trešais bataljona kazarmas, miertiesa, pasta- telegrāfa kantoris, 3 baznīcas, 2 sinagogas, 73 veikali un dažādas nelielas ražotnes.
1940. gada 17. jūnijā, okupējot Latviju, arī cauri Viļakai gāja sarkanās armijas daļas, nodibinājās izpildkomiteja, Viļaku skāra arī 1941. gada 14. jūnija deportācijas, bet jau 3. jūlijā Viļakā ieradās jauni okupanti vācu karaspēks un jau 11. augustā Viļaka pārdzīvoja holokausta šausmas- tika nogalināti visi- apmēram 520 Viļakas ebreju tautības iedzīvotāji un liela grupa no Lietuvas atvesto ebreju.
Padomju armija Viļakā atgriezās 1944. gada 23. jūlijā un drīz vien mainījās arī Viļakas statuss. Sakarā ar to, ka Latvijai tika atņemta Abrene un ar 1920. gada Miera līgumu pievienotie 6 pagasti, apriņķa iestādes pārcēlās uz Viļaku, 1945. gada oktobrī Viļakai piešķīra pilsētas tiesības, līdz 1949.gadam tā bija Viļakas apriņķa, bet no 1950.-1959. gadam Abrenes rajona centrs. 1959. gadā rajonu apvienošanas gaitā pievienoja Balvu rajonam. Viļaka palika rajona otrās pilsētas statusā. Šeit darbojās linu fabrika, sadzīves pakalpojumu kombināts, pienotava, maizes ceptuve, vēlāk arī ražošanas apvienības Daiļrade un Sarkanais rīts cehi, bet attīstība mazpilsētā norisinājās visai lēni.
Latviešu tautas trešās atmodas sākums Viļakā iezīmējās ar daudziem ievērojamiem notikumiem-ar sarkanbaltsarkanā karoga pacelšanu
1988. gada 10. decembrī klostera tornī, 1990. gads ar nopostītā Brāļu kapu pieminekļa Viļakas laukos kritušajiem Latvijas atbrīvotājiem atjaunošanu, Viļakas Vissvētās Dievmātes patvēruma pareizticīgo baznīcas atjaunošanu, materializētām kultūrvēsturiskām vietām u.c. 1992. gada sākumā Viļakā izvietojās 2. Viļakas robežsargu bataljons, 1993. gada jūlijā Viļaka svinēja 700 gadadienu, kopš tā pirmo reizi pieminēta vēstures avotos kā apdzīvota vieta. Svinības apmeklēja Saeimas un valdības pārstāvji, vairāku valstu vēstnieki, 1993. gadā tika nodota ekspluatācijā 3. stāvu daudzdzīvokļu dzīvojamā māja Garnizona ielā 9, 1994. gadā Viļakā uzbūvēja sporta kompleksu,1995. gadā pēc arhitekta V.Baškirova projekta tika ierīkota piemiņas vieta Ziemeļlatgales nacionālajiem partizāniem,1996. gadā tika atjaunots Viļakas Valsts ģimnāzijas statuss Viļakas vidusskolai, Viļakā darbojās pasaules latviešu nometne 3x3, atklāts tēlnieka J.Bārdas piemineklis latgaļu grāmatniecības pamatlicējiem. 1997. gadā Viļaku apmeklēja atjaunotās Latvijas valsts pirmais prezidents Guntis Ulmanis, kurš uzsvēra, ka Viļakas puses cilvēki vienmēr stingri stāvējuši par savu novadu un caur to arī par savu valsti.
Informāciju sagatavoja vēsturniece Leontīna Maksimova